Ieskats vēsturē

Latvijā vienīgās augu aizsardzības pētniecības iestādes darbības laiks ir teju gadsimta garumā. Pateicoties straujai lauksaimniecības attīstībai Baltijas apgabalā, 1913. gada februārī Cēsu rajonā, Priekuļos tika dibināta Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanas stacija – vadītājs agronoms Jānis Bickis. J. Bickis iestādi vada no 1913. līdz 1922. gadam. Tās darbībai bija jāaptver viss Baltijas apgabals – vairākas guberņas tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā.

Jānis Bickis
(1877. – 1933.)
Iestādei piešķirta viena telpa Baltijas Lauksaimniecības mašīnu un rīku izmēģināšanas stacijas galvenajā ēkā, kur tā palika līdz 1921. g.

Galvenie uzdevumi:

  • sistemātiska un zinātniska kultūraugiem kaitīgo organismu pētīšana;
  • zinātniski pamatotu praktiski pielietojamu augu aizsardzības pasākumu izstrādāšana;
  • propaganda un informācijas izplatīšana par nepieciešamajiem augu aizsardzības pasākumiem lauksaimniecībā.

Šos uzdevumus iestāde ir pildījusi visā tās pastāvēšanas laikā, vienlaikus pārdzīvojot vairākkārtējas nosaukuma, valstiskās padotības, arī atrašanās vietas maiņas.

1914. gadā iestādi pārdēvēja par Baltijas Bio-entomoloģisko staciju. 1920. gadā līdz ar neatkarīgu Baltijas valstu izveidošanos un nostiprināšanos veidojās nacionālas pētniecības iestādes, Latvijā esošo iestādi nosaucot par Bio-entomoloģisko staciju. Kopā ar J. Bicki te strādāja entomologi Edgars Ozols un Jānis Zirnītis. Tika veidots novēroto augu kaitēkļu un slimību ierosinātāju saraksts dažādām lauksaimniecības un meža kultūrām, izmantojot stacijas darbinieku pētījumus un informāciju no brīvprātīgo ziņotāju anketām. Veikti kaitēkļu un slimību apkarošanas izmēģinājumi. 20-to gadu sākumā tika uzsākta sadarbība ar LU Lauksaimniecības fakultāti studentu apmācībā.

1922. gadā, lai precīzāk raksturotu darbību, iestādi pārdēvēja par Bio-entomoloģisko un fito-patoloģisko staciju. Vadītājs fitopatologs Maksis Eglītis. Stacijas centrālais birojs un laboratorija tika pārcelti uz Rīgu, Baznīcas ielu 4a, atstājot Priekuļos nodaļu ar nelielu laboratoriju un izmēģinājumu lauku.

Maksis Eglītis (1892. – 1974.) Bio-entomoloģijas un fito-pataloģijas stacijas ēka,
Baznīcas ielā 4a.

1923. gadā staciju pārveidoja par Augu aizsardzības institūtu, ko turpināja vadīt M. Eglītis; vadītāja palīgs un entomoloģijas sekcijas vadītājs – E. Ozols, mikoloģijas sekcijas vadītājs – Jūlijs Smarods (autodidakts, pieredzes bagāts mikologs). 1923. gadā nodibināja nezāļu un ziedaugu pētīšanas sekciju, vadītājs – Kārlis Starcs. 1926. gadā iekārtoja Augu aizsardzības muzeju. No 1931. gada iestādei lietoja nosaukumu Latvijas Augu aizsardzības institūts (LAAI). Sāka izdot gadskārtēju rakstu krājumu: “Latvijas Augu aizsardzības institūta raksti – Acta instituti defensionis plantarum Latviensis”, kas sekmēja sakaru nodibināšanu ar radniecīgām iestādēm Eiropā un Amerikā. 1934. gadā LAAI no Rīgas pilsētas saņēma dzimtnomā 3300 m2 platību Lielvārdes ielā, kur tika uzsākta laboratorijas ēkas celtniecība un iekārtoti arī izmēģinājumu lauciņi. Celtne ar iedziļinātām laboratorijas telpām un siltumnīcu augšstāvā (projekta autors E. Lūsis) bija gatava 1935. gadā. Trīsdesmitajos gados ārzemju ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu ražotājas firmas sāka aktīvi pasūtīt preparātu pārbaudi Latvijā. Jauno augu aizsardzības līdzekļu efektivitātes izmēģinājumi iestādē tiek intensīvi veikti līdz pat šodienai.

Laboratorijas ēka Lielvārdes ielā, 1935. g.

No 1948. gada iestādi iekļāva Vissavienības Augu aizsardzības institūta (VAAI) sistēmā un pārdēvēja par VAAI Baltijas augu aizsardzības staciju.

1959. gadā Lielvārdes ielā 36/38 nodota ekspluatācijā jauna divstāvu ēka, kur pārceļas Baltijas Augu aizsardzības stacija un kas ir iestādes atrašanās vieta līdz 2011. gada martam.

Ēka Lielvārdes ielā 36/38, 1959. g.

1964. gadā staciju pārveidoja par VAAI Baltijas filiāli. Iestādes darba tematika bija: sēņu ierosinātās slimības dažādiem kultūraugiem, entomoloģija, biometodes, nezāļu apkarošana, toksikoloģija.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā iestāde atgriezās Latvijas valsts pakļautībā ar nosaukumu V/U “Latvijas Valsts augu aizsardzības centrs” (LVAAC). Darbība tika koncentrēta galvenokārt jauno augu aizsardzības līdzekļu bioloģiskās efektivitātes novērtēšanai to reģistrācijai Latvijā. LVAAC piedalījās arī LZP grantu tēmu risināšanā par sējumu un augsnes nezāļainību Vidzemes novadā, kartupeļu un ābeļu kaitēkļu un slimību prognozēšanas sistēmas un uzskaites metožu izstrādāšanu.

Saistībā ar izmaiņām valsts likumdošanā, t.i. nepieciešamību ievest kārtību dažādajos komercdarbības veidos, 2004. gada 17. decembrī LV Komercreģistrā tika izdarīts ieraksts par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs” (LAAPC) reģistrāciju.

2010. gadā valstī tika turpināts zinātnisko institūciju reorganizācijas process, kā rezultātā ar 2010. gada 1. septembri LAAPC savā īpašumā pārņēma Latvijas Lauksaimniecības universitāte. No 2010. gada 13. decembra LAAPC jaunā firma ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs”.

Šobrīd zinātniskie pētījumi tiek veikti 4 grupās:

  • Nezāļu pētniecības grupa (vadītāja Zane Erdmane Mg. biol.);
  • Dārzkopības augu patoloģijas grupa (vadītāja Regīna Rancāne Mg. lauks.) ;
  • Laukaugu patoloģijas grupa (vadītāja Olga Treikale, Dr. biol.);
  • Entomoloģijas grupa (vadītāja Laura Ozoliņa-Pole, Mg. biol.).

LAAPC speciālisti veic pētījumus valsts finansētu projektu ietvaros, kā arī iesaistās starptautiskos pētnieciskos projektos. Liels darbs tiek veikts, izglītojot audzētājus lauku dienas, semināros, lekcijas, kā arī publicējot rakstus par pētījumos iegūtām atziņām republikāniskos lauksaimnieciska rakstura preses izdevumos.

Top